Lielais Šveices ganu suns

Lielais Šveices ganu suns ir viena no četrām šķirnēm, kas attiecināma uz FCI 2.grupas apakšgrupu „Šveices kalnu suņi”. Lai arī tā ir viena no senākajām šķirnēm, lielais šveicietis ir diezgan mazpazīstams.
 
Šķirnes aizsākumi meklējami 2000 gadus atpakaļ. Vairums šķirnes vēstures pētnieku uzskata, ka lielie šveicieši ir molosu pēcteči. Molosi nonāca reģionā, kas tagad tiek dēvēta par Šveici, kopā ar romiešu iekarotājiem aptuveni 100 gadus p.m.ē. Nav precīzu liecību par to, kādi suņi tajā laikā bija šajā reģionā, bet tiek uzskatīts, ka romiešu molosi krustojās ar vietējām šķirnēm un izveidojās lielie šveicieši.
 
Pastāv arī cita teorija par to, ka Spānijas teritorijā dzīvojošo feniķiešu suņi, ceļojot pa Eiropu, krustojās ar vietējām šķirnēm, un radīja pirmsākumu arī lielajiem šveiciešiem. Tomēr precīza lielo šveiciešu izcelšanās nav zināma. Bet ir zināms, ka Lielais Šveices ganu suns ir Sanbernāra un Rotveilera ciltstēvs.
 
Laikā, kad šķirne veidojās, galvenais uzsvars tika likts uz darba īpašībām. Fermeri pāroja suņus, kas bija spējīgi veikt līdzīgus uzdevumus un radīt pēcnācējus, kas spētu veikt speciālus fermas darbus. Šādā veidā tika nostiprināta viņu tieksme vilkt vezumus un ragavas. Lielie šveicieši tika izmantoti arī citos fermas darbos: kā gani un kā sargi. Tāpat tie kalpoja arī kā lieliski miesnieku suņi, palīdzot darbā ar mājlopiem. Lielais Šveices ganu suns ir „vispusīgs” suns, kas ir spējīgs veikt dažādus pienākumus.
 
Ar laiku lielais šveicietis aizvien vairāk tika izmantots kā iejūga suns un tā kļuva lielākā mērā suņa specialitāte. Viņš joprojām tika izmantots dažādu uzdevumu veikšanai, taču fiziski suns bija ieguvis spēcīgas pakaļkājas un krietnu fizisko spēju vilkt. Vilkšanas spējas bija krietns ieguvums fermerim lauku darbos, jo suns tika izmantots arī cilvēku transportēšanai un veica arī tos darbu, ko zirgs nespēj, bet uzturēt suni ir daudz lētāk nekā zirgu. Šveicietis aizveda fermeri un nastas uz ganībām, ganīja lopus, sargāja fermeri un ganāmpulku, bija gana kompanjons un pēcāk atveda ganu mājās. Nav daudz šķirņu, kas to spētu.
 
1910.gadā šķirne tika atzīta Šveices kennelklubā. 1908.gadā suņu izstādē dr.Alberts Heims (Heim) veicot Bernes ganu suņu ekspertīzi, ievēroja dažus īsspalvainus īpatņus un pievērsa uzmanību, ka tie atšķiras no pārējiem un būtu vērtējami kā atsevišķa šķirne. Tika izveidots standarts un steidzīgi tika apzināts lielo šveiciešu skaits. Izveidojās Lielo Šveices ganu suņu klubs un ļoti pamazām šķirnes īpatņu skaits sāka palielināties. Tas bija ļoti lēns process. Ierakstu skaits kluba ciltsgrāmatā 30os gados ikgadu palielinājās tikai par aptuveni 50 ierakstiem. Līdz pat 20.gs. vidum lielais šveicietis tika izmantots kā iejūga suns. Arī 2.pasaules kara laikā šie suņi lieliski palīdzēja Šveices armijai pārvadāt nastas pa šaurajiem kalnu ceļiem.
 
 Šobrīd Lielais Šveices ganu suns ir lielisks kompanjons un sargsuns. Tie ir ieguvuši lielu popularitāti ASV, kur plaši tiek izmantoti fermas darbos, kā arī glābšanas dienestos, piedalās dažādos suņu sporta veidos. Eiropā Lielā Šveices ganu suņu izplatība nav tik liela, tie vairāk ir sastopami Eiropas vidū (Vācijā, Čehijā, Slovākijā, Francijā, Austrijā, Slovēnijā un, protams, Šveicē). Pēdējos gados kļūst aizvien populārāki Krievijā.
 
Latvijā pirmie Lielie Šveices ganu suņi tika ievesti 2006.gadā: kuce no Lietuvas, suns no Vācijas un no Krievijas. 2008.gadā ir reģistrēts pirmais lielo šveiciešu metiens. 2009.gada sākumā LKF ir reģistrēti deviņi Lielie Šveices ganu suņi. LŠKSK ir vidēji viens lielo šveiciešu metiens gadā. Varam lepoties ar to, ka mūsu suņi sastāda nopietnu konkurenci un gūst uzvaras ne tikai pašmāju izstādēs, bet arī starptautiskajos ringos, mums jau ir Latvijā audzēts Interčempions un Pasaules Junioru Uzvarētājs'2014.