Bernes ganu suns
Bernes ganu suns ir vispopulārākais no Šveices ganu suņiem. Viņa krāšņais kažoks ir ar mīkstu un zīdainu spalvu un biezu pavilnu. Pēc rakstura ārkārtīgi labsirdīgi un jūtīgi suņi ar līdzsvarotu raksturu. Gudri, modri, bezbailīgi, mierīgi un uzmanīgi, reti rej. Pret svešiem izturas draudzīgi un atsaucīgi. Parasti nepazīstamus cilvēkus sagaida ar neuzticību. Bernes ganu suns ir spēcīgs, neatlaidīgs un ļoti uzticīgs savam saimniekam.
Pilnu pieauguša suņa augumu Bernes ganu suns sasniedz aptuveni 15 mēnešu vecumā, tomēr var paiet vēl vismaz 1 – 2 gadi, kamēr suns sasniedz pilnīgu briedumu.
Ar mīlestību izturas pret bērniem, labi satiek ar citiem mājdzīvniekiem.
Apmācāmi ar pacietību. Suns apgūst visu jauno ar prieku, viņam patīk izdabāt saimniekam, bet bieži vien bernieši ir ietiepīgi. Tāpēc apmācībai jābūt konsekventai, jau no pirmās dienas jaunā mājā, vienmēr slavējot par katru izpildīto komandu.
Šķirnes vēsture
Nav skaidri zināms, no kurienes cēlušies Bernes ganu suņi, lai gan tās pirmsākumi meklējami Šveicē. Tiek uzskatīts, ka Bernes ganu suņi radušies, krustojot Romiešu mastifus ar vietējiem Šveices
ganu suņiem laikā, kad romiešu karaspēks iebrucis Šveices teritorijā, jau 2000 gadu atpakaļ.
Bernes ganu suns ir ticis izmantots kā kamanu un ratu vilcējs, kokmateriālu un pārtikas produktu nogādāšanai no ciema uz ciemu. XVIII gs. Šī šķirne gandrīz izzuda. Tikai šveiciešu kinologu
Alberta Haima and Franza Šertenlaiba pūles pagājušā gadsimta laikā ir nostiprinājušas Bernes ganu suni kā šķirni no jauna. Sākotnēji šis suns bija pazīstams vai nu kā 'Gelbbackler' (dzeltenie
vaigi), 'Vierauger' (četras acis) vai vairāk izplatītais - 'Durrbachler', kas radies no kroga nosaukuma, kur šīs šķirnes suņi tika pirkti un pārdoti.
Nosaukums Bernes ganu suns ir aptuvens tulkojums no vācu valodas "Berner Sennenhund”. 1907.gadā Šveicē nodibināja Šveiciešu Durrbahu Klubu un jau vienu gadu vēlāk 20 šķirnes pārstāvji piedalījās
izstādēs. 1908.gadā suņu klubs tika pārdēvēts par Bernes Ganu Suņu klubu un jau 1910.gadā tajā bija reģistrēti 107 bernes ganu suņu pārstāvji. Šajā laikā šķirnes standarti vēl nebija pieņemti un
šiem suņiem bija daudz tā saucamo kļūdu (krāsojumā, izmērā, astes formā, spalvas garumā). Pāris desmitu gadus vēlāk Bernes ganu suņu pārstāvji sāka izceļot plašajā pasaulē. Bernes ganu sunim
parādījās daudz piekritēju Šveicē, pārējā Eiropā un Skandināvijā, un 1926.gadā šī šķirne sasniedza arī Amerikas kontinentu. Bernes ganu suns ir vienīgais no četrām Šveices kalnu suņu
šķirnēm ar garu spalvu.
Pirmais Bernes ganu suns Latvijā Čina Margutis tika ievest no Lietuvas 1995.gadā. Čina tika pārota Lietuvā un 1996.gada pavasarī piedzima pirmais Bernes ganu suņu metiens Latvijā, kurā bija 8 kucēni.
Veselība
Diemžēl berniešiem, tāpat kā citiem lielo šķirņu suņiem, vērojama tendence uz iedzimtām skeleta un muskuļu saslimšanām - elkoņa locītavas displāzija, poliartrīts, pleca daļas osteohondroze, gūžas kaulu displāzija. Lai izvairītos no locītavu slimību attīstības, sevišķi pirmajos suņa dzīves gados jārūpējas par pareizu un sabalansētu uzturu un jāpasargā kucēns no pārpūles. Jāuzmanās no kucēna pārbarošanas. Locītavu displāzija ir viena no biežāk sastopamajām saslimšanām, bet pastāv risks, ka suns nes arī citu slimību gēnus, piemēram:
- nervu sistēmas saslimšanas - centrālās nervu sistēmas hipomielinizācija;
- acu slimības - entropija, katarakta, ģeneralizētā tīklenes progresīvā atrofija;
- nieru un urīnvadu slimības - nieru mazspēja;
- vēzis - diemžēl Bernes ganu suns ir viena no šķirnēm, kur šīs slimības rādītāji ir augstāki par vidējiem.
Bernes ganu suņa mūža ilgums ir vidēji 8-10 gadi.